(Ne)labas (pār)valdības virsotnes

 

Sergejs Ancupovs

2015. gada 22. SEPTEMBRIS

 

 

Fakti, kas teju ikdienu birst par valdības sastrādāto, veido acīmredzamu (ne)labas (pār)valdības ainu.

 

1. Citadeles afēra.

Saeimas komisija nosauca vārdā to, ko sen zināja jebkurš, kam ir kaut nelielas zināšanas aritmētikā, proti — banka pārdota par neadekvātu cenu. Atcerēsimies skaitļus. Ja tic publiskajiem avotiem, tad valsts banku glāba ar 1,7 miljardiem eiro, no tiem atguva ap 940 miljoniem. “Gaisā karājoties" jeb neatmaksāta paliek ap 760 miljoniem valsts naudas.

"Izdevīgā darījumā" iegūti ap 75 miljoniem - cik šī summa ir adekvāta? Izvērtējiet paši. Tā ir tik daudz cik izmaksāja uzbūvēt vienu no “Citadeles" bankas biroju ēkām. Tā ir mazāk nekā divarpus gadu bankas peļņa. Tā ir drusciņ dārgāk, nekā privātdzīvoklis, kas pieder vienam no Citadeles pircējiem. Un tā ir mazāk nekā 10% no valsts ieguldītas, bet neatgūtās naudas.

Vai tiem, kas formulēja konkursa un darījuma noteikumus nebija pietiekamu zināšanu aritmētikā? Kas un kā atbildēs par “nespēju" formulēt Latvijas intereses? Premjerministre, kura juceklīgi mēģina skaidrot TV auditorijai, ka šīs darījums ir izdevīgs, jo mēs rezultātā “ieguvām Amerikas tirgu"? Tiešām? Vai Citadeles banka ar saviem bankas produktiem ieguva kaut kādu, atšķirīgu no absolūtās nulles, tirgus daļu ASV? Nesmīdiniet un nemēģiniet apmuļķot cilvēkus, slēpjot, mazākais, (ne)labas (pār)valdības kalngalu, bet visdrīzāk noziedzīgo nodarījumu, kas kvalificējams, kā valsts mantas izšķērdēšana īpaši lielos apjomos.

 

2. Neveselīgā e-veselība.

Jau astoņus gadus valdība strādā pie e-veselības ieviešanas, iztērēts ap 15 miljoniem, rezultātā saņemts “tas, kas bija pasūtīts", saka ministrs G. Belēvičs. Tikai “tas, kas pasūtīts un saņemts" nestrādā, nav lietojams un nebūs lietojams vēl ilgi,  varbūt arī nekad. Cēlonis, pēc paša ministra teiktā, — nespēja noformulēt pasūtījumu. Satriecoši! Arī šeit (ne)labas (pār)valdības principi zeļ un plaukst. Te ministrs vismaz neredz vainu uzņēmējos. Bet Valsts kontrole ierosina sodīt ierēdņus, kas “nespēj" formulēt un rada zaudējumus valstij, piedzenot šos zaudējumus no pašiem ierēdņiem.

 

3. Netīrais gudrona dīķis — vēl viens krāšņs piemērs.

Tikai šajā gadījumā ministrs K. Gerhards, atšķirībā no sava kolēģa, mēģina ierēdņu vainu neatzīt, bet uzvelt to uzņēmējiem. (Ne)labas (pār)valdības loģika ir šāda — par to, ka savulaik ierēdņi nespēja noteikt darba apjomu kaut cik ticami, un par to, ka darbs tika paveikts un pat lielākā apjomā, ir jāsoda tas, kas šo darbu veic. Kamēr ministrija lauž līgumus un raksta iesniegumus tiesai, ministra partijas biedrs I. Parādnieks steidz palīdzēt savējiem un publiski piedāvā ar īpašās likumdošanas palīdzību atļaut ierēdņiem atzīt uzņēmējus par vainīgajiem konkursu “noraušanā" un tos sodīt bez tiesas lēmumiem. Ja šādas idejas gūs virsroku pār Valsts kontroles idejām sodīt (ne)labu (pār)valdību praktizējošos ierēdņus, tad politiķiem, kas ir pie varas, parādīsies vēl viens instruments, kā viegli un pilnīgi legāli izmest no konkursiem “svešus" un nevajadzīgus pretendentus.

 

4. Vilcienu sāga.

Valdība jau sešus gadus joprojām nespēj uzrakstīt tādu nolikumu, lai Latvijā parādītos jaunie vilcienus. Pirkšanas un nomas konkursu, to nolikumu un labojumu skaits jau ir nesaskaitāms, kā tas arī pienākas saskaņā ar (ne)labas (pār)valdības principiem. Tikai atšķirībā no “e-veselības" un “gudrona" “vilcienu" Eiropas nauda jau zaudēta, precīzāk, “pārdalīta" citiem mērķiem. Atcerēsimies arī to, ja mūsdienu vilcienus būvētu Latvijā, tad valsts budžetā no projekta realizācijas ienāktu ap 400 miljonu eiro nodokļu veidā. Atceros, ka tehniskais projekts Bombardier rūpnīcas pārcelšanai no Francijas un Rīgu bija izstrādāts pilnībā, lai paspētu izpildīt pasūtījumu. Kas atbildēs par vairākkārtējo konkursa “noraušanu"? Saskaņā ar “gudrona dīķa" aizstāvju jauno ideju — jāsoda ir uzņēmēji. Tiešām, tā ir izeja (ne)labas (pār)valdības stilā — atzīsim Bombardier, spāņu ražotāju CAF un RVR par vainīgajiem vilcienu konkursa izgāšanā. Tam var atrast argumentus, ja ir tāda vēlme. Piemēram, Bombardier neiedeva prasīto garantiju, bet CAF — panāca sākotnējā līguma teksta izmaiņas. Tas dos iespēju izmest “vainīgos" pretendentus no nākamā konkursa un pilnīgi legāli atdot pasūtījumu Stadler, kas jau tik ilgi nespēj tikt pie tā. Un tas, ka Stadler savus vilcienus piedāvā divas reizes dārgāk, būs jāpieņem kā dotība. Bet varbūt tieši tāds arī ir šīs (ne)labas (pār)valdības nerakstītais mērķis? (Publisku avotu informācija: CAF piedāvātā vilciena cena bija ap 4,8 miljoniem eiro, Hyundai — 7,3 miljoniem eiro, bet Stadler — 9,1 miljons eiro.)

 

(Ne)labas (pār)valdība ir tikai interešu aizsegs?

Diemžēl visas šīs (ne)labās (pār)valdības un nespējas formulēt konkursu un darījumu noteikumus, tomēr vairāk izskatās nevis pēc “nespējas" vai “neprofesionālisma", bet gan pēc politikā esošo cilvēku cenšanās “piesūkties" naudas plūsmai. Viņi taču spēja filigrāni noslēgt līgumu ar Citadeles investoriem tieši tajās piecās minūtēs, kad jaunā ekonomikas ministre, kura vēlējās rūpīgi pārbaudīt šo darījumu, jau bija stājusies amatā, bet fiziski vēl nevarēja nobremzēt dokumentu parakstīšanu. Viņi taču spēj tā rīkot konkursus, lai par ātrās palīdzības pakalpojumiem pārmaksātu desmitiem miljonu vairākus gadus. Viņi taču spēj “organizēt" gandrīz katra būvprojekta milzīgu sadārdzinājumu. Viņi spēj pārmaksāt 30 reižu par Latvijas kultūras kartes portālu. Viņi spēj samaksāt piecus miljonus par izglītības portālu skolas.lv, kas, izrādās, nevienam nav vajadzīgs, jo eksistē labāka bezmaksas alternatīva.

Protams, mums var patikt Valsts kontroles ideja par zaudējumu piedzīšanu no konkrētām personām valsts pārvaldē, kuras ar savu rīcību izraisījuši tos, tomēr arī tas izskatās nereāli.

Kas par to balsos? Tie, kas šo sistēmu izmanto?

Un iedomājieties, kas sāksies, ja tiešām sāks no ierēdņiem piedzīt zaudējumus? Tajā pašā mirklī jebkuru lēmumu pieņemšana Latvijā apstāsies.

 

Sergejs Ancupovs

Nacionālo resursu institūta direktors